Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: no privātā arhīva/Facebook

 

Žaklīna Cinovska pēc atgriešanās no Ukrainas: "Karā nebija laika raudāt"

Klausies ziņas sadarbībā ar:
Sabiedrība
21. augustā 05:47 2023. gada 21. augustā 05:47
  Antra Krastiņa | "Patiesā Dzīve"
Vai tiešām vienā zemē līdzās dzīvojoši cilvēki nevar beigt savā starpā rīvēties? "Būtu labi, ja katrs latvietis un katrs Latvijā dzīvojošais krievs par to padomātu, jo arī mēs esam ļoti sašķelti, katrs tikai par savu labumu vien domā. No šīs bedres netiksim laukā, kamēr nemainīsim savu domāšanu... Lai Dievs nedod Ukrainas scenāriju!" saka režisore Žaklīna Cinovska. Viņa 10 mēnešus pavadījusi Ukrainā, dokumentējot karu.

Nu jau ar to, ka mūsdienās Eiropas vidū var notikt karš, it kā esam apraduši. Jā, briesmīgi, jā, žēl, bet tā ir, un mēs, cilvēki parastie, tur neko mainīt nevaram. Ja nu kaut kā palīdzēt ukraiņu tautai – gan tiem, kas, neraugoties ne uz ko, palikuši savā zemē dzīvot un cīnīties, gan tiem, kas bailēs par savu un bērnu dzīvību no tās aizbēguši un patvērumu atraduši citās valstīs. Arī Latvijā. Savukārt režisore Žaklīna Cinovska nule atgriezusies no Ukrainas, kur filmējot pavadīja desmit mēnešus, un drīz domā doties atpakaļ, lai turpinātu dokumentēt notiekošo.


Žaklīnas mamma Dace, meitu mājās sagaidot, raudāja. Aiz laimes un atvieglojuma. “Mammu, nu ko tu raudi, it kā es no kara būtu pārbraukusi!” apskāvusi mammu, sev raksturīgajā optimismā smēja Žaklīna. Tad, noraususi acīs saskrējušās atkalredzēšanās prieka asaras, pie sevis nodomāja – bet es taču tiešām no kara...

Foto: no privātā arhīva/Facebook

Izdzirdot lidmašīnu, lēcu kājās

Un kā tevi sagaidīja tava mīlule kaķene Odrija?

Viņa visu šo laiku dzīvoja pie manas mammas. Pirmajā mirklī, pamanījusi mani ienākam nu jau par savu atzītajā teritorijā, izturējās ļoti rezervēti, vēroja no attāluma. Es arī ar vienu acs kaktiņu vēroju, jutu – viņa savā kaķa prātā kaut ko domā... Un tad Odrija panāca man pretī! Kad ieradāmies savās mājās, viņa to vērīgi apstaigāja, apošņāja un apgūlās savā iemīļotajā vietā. No rīta viss notika kā vecos laikos – līdzko Odrija ar kuru tur kaķa maņu pamanīja, ka mostos, tā ielēca gultā, un mēs kopā datorā lasījām ziņas.

Tu pati, līdzko iebrauci Latvijā, mājās, arī uzreiz juties kā vecos laikos?

It kā jā, tomēr daudz kas ir mainījies. Ne jau te, izņemot uzreiz pamanāmo cenu lēcienu veikalos, bet manī. Tikai vēl par maz laika mājās pavadīts, lai nopietnāk sevi izanalizētu. Pirmo nedēļu vienkārši nobumbulēju. Kārtoju māju, beidzot varēju normāli izgulēties. Tikai, izdzirdot lidojam lidmašīnu, lai cik niecīga šī skaņa būtu, lēcu kājās. Tu un citi to pat nedzirdētu, bet man ausis tagad uztrenētas. Tas nekas, ka militāro un civilo lidmašīnu troksnis atšķiras, man jau zemapziņā iesēdies, ka lidmašīnu tuvošanās vēsta par briesmām. Bet ko tad var gribēt – 15. septembrī aizbraucu uz Ukrainu uz divām trim nedēļām, bet atgriezos pēc desmit mēnešiem.

Kāpēc paliki tik ilgi?

Es jau turp nedevos kā ziņu korespondente, kurai vajag būt karstajās vietās, filmēt tūlīt un tagad. Mans mērķis bija uz kara laikā notiekošo skatīties plašāk. Intervēt cilvēkus, notiekošajam sekot viņu acīm un tamlīdzīgi. Kamēr tika sakārtoti vajadzīgie dokumenti, dabūtas atļaujas, iesprūdu. Man tikai solīja – tūliņ viss būs kārtībā, brauksim tur un tur… Paiet piecas, desmit dienas, un vēl nekā. Bet tūliņ, tūliņ viss būs sakārtots!

Tad izrādījās, ka man vajadzīga speciāla Ukrainas Drošības dienesta akreditācija, par kuru iepriekš teica, ka nevajadzēs. Atkal iesniedzu prasītos dokumentus, atkal ik pēc nedēļas solīja, un finālā akreditāciju ieguvu pēc trīsarpus mēnešiem. Bet prom arī nevarēju braukt, jo – tūlīt taču būs! Jau pēc tam iedomājos – papīru izskatīšana ieilga tāpēc, ka neilgi pirms kara sākuma strādāju ar krieviem, mans uzdevums bija Baltijas 1. kanālu uztaisīt latviešu valodā. Tātad biju aizdomīga persona! (Smejas.)

Foto: no privātā arhīva/Facebook

Ko labu sadarīji gaidīšanas laikā?

Iepazinos ar cilvēkiem, intervēju. Kad beidzot dabūju akreditāciju, sākās klapatu otrā daļa – beidzās līdzi paņemtā pašas un biedrību Tev un Tavi draugi man un operatoram pāris nedēļu dzīvošanai piešķirtā nauda. Operators tad arī brauca atpakaļ uz Latviju, bet es sāku strādāt ar vietējiem. Tā nu kūlos, līdz visas lietas nokārtojās. Un zini, ko nožēloju? Ka neesmu rakstītāja. Jo ir lietas, ko nevar uzfilmēt. Kopējo gaisotni, cilvēku šaubas, bailes, izmisumu. Iekšēji to jutu, nosēdināju sevī, un filmējot man tas noderēja, bet tās dziļākās cilvēku izjūtu gammas kamera, turklāt cita roku un skatījuma vadīta, nevar aprakstīt.

Kur pamatā dzīvoji?

Rivnē, Kijivā, Odesā. Gaidot akreditāciju, biju sarunājusi braukt uz pirmo frontes līniju, frontes hospitāli. Tā kā vistuvāk tam bija Odesa, devos turp. Mīļie, cik tā valsts ir liela! No viena punkta uz otru brauc veselu diennakti! Un tagad vēl ceļi sabombardēti, tos izbraukājusi smagā tehnika, tanki. Uz Hersonu braucot, bija sajūta, ka mugurkaulā visi skriemeļi vietām mainās. Pirms tam gan ceļi arī neesot bijuši izcili, remontam paredzētā nauda līdz tiem nekad neesot nonākusi... Tikai kas nu par to vairs domā!

Ko tu, Žak, faking, te dari?!

Kas tevi vispār dīdīja doties uz Ukrainu?

Man Ukrainā dzīvoja vecs paziņa, pielūdzējs daudzu gadu garumā Tad vai karš nav iemesls, lai aizbrauktu viņu apciemot? (Smejas.) Ja nopietni, viņš, kā ārsts, augstas raudzes ķirurgs, bija frontes nulles līnijā no kara pirmās dienas.

Pirmoreiz pie Sašas uz Krimu aizbraucu 2007. gadā, jo man, redz, sagribējās eksotiku. Pēc tam turpinājām sazināties, jau biežāk pēc Krimas aneksijas 2016. gadā, jo tādās situācijās par labi zināmiem cilvēkiem rūpe jātur. Kad sākās šis karš, Saša man par notikumiem Ukrainā tik daudz stāstīja, ka vienā mirklī mans režisores nervs teica – brauc un filmē! Saša ar to bija vienisprātis, un es vairs gari nedomāju.

Biju iecerējusi filmēt mediķu darbu kara apstākļos, kad viņiem citu dzīvība jāglābj brīžos, kad apdraudēta pašu dzīvība, bet tagad safilmēts vismaz par desmit tēmām. Sākot ar bērniem, beidzot ar dzīvniekiem. Savukārt par medicīnu nofilmēt izdevās ļoti maz, jo ar nokļūšanu un filmēšanu frontes hospitāļos tā ir, kā ir. Hospitālis, uz kuru gatavojāmies doties, atradās pie Hersonas, un... tieši tad Hersonu atbrīvoja, pārvietojamo hospitāli salika kā kāršu namiņu un aizsūtīja nezināmā virzienā – par to ziņas nevienam netiek dotas.

Bet es pabiju Hersonā, Dņepras labajā krastā, kad vēl notika intensīva karadarbība. Visi tie uzlidojumi, kas bija Kijivā, Ļvivā, Odesā, salīdzinoši bija nieks. Tur pirms tiem bija gaisa trauksme, par tiem vēstīja Telegram. Ja tam sekoja, varēja izlemt, skriet uz patvertni vai neskriet. Hersonā gaisa trauksmes nebija, tur bombardēja visu laiku. Kad grasījāmies ievākties vienā no trim pilsētas viesnīcām, vietējie brīdināja, lai izvēlamies to, no kuras logiem nevar redzēt upi, jo orki bija pārcēlušies uz Dņepras kreiso krastu un šāva nepārtraukti. Tāpēc, jo vairāk māju viesnīcai bija priekšā, jo drošāk. Tas ārprātīgais troksnis bombardēšanas laikā! Bet visi pierod pie visa. Tagad to zinu dzelžaini.

Foto: no privātā arhīva/Facebook

Gadījās piedzīvot situāciju, kad lādiņš sprāga pavisam netālu?

Kad mamma par to izlasīs, viņas jau tā sirmie mati kļūs... zili, vai? Kopā ar humāno palīdzību posos braukt uz applūdušu ciematiņu. Biju uzrunājusi vietējo skolotāju, kuras māja bija applūdusi līdz pusei otrā stāva. Hersonā jau iesēdos mašīnā, tūliņ braucam, un pēkšņi man klēpī ielēca kaķis, nekādi nevarēju viņu dabūt prom. Kā pielipis. Puiši nosmēja – kamēr tu tiksi galā ar kaķi, mēs aiziesim nopirkt ūdeni.

Kaut kā pierunāju kaķi atstāt mašīnu, bet līdz ar viņa izraisīto kavēkli pie ciematiņa poliklīnikas, kur bija jāizkrāmē preces, piebraucām reizē ar divām milzīgām, baltām Pasaules humānās palīdzības fūrēm un diviem džipiem. Viņi strādā ļoti profesionāli un operatīvi – piebrauc, attaisa bagāžniekus, izkrauj iepakojumus un aizbrauc. Bet mēs palikām, jo savu busiņu tik ātri izkraut nevarējām; mums taču viss ar rokām bija jānes.

Pēkšņi lido šāviņi, pēc mirkļa tie sprāgst blakus mums, un mēs saprotam, ka šauj uz mums, jo orki no pretējā krasta bija redzējuši piebraucam lielās fūres.

Es burtiski iekritu asfaltā, jo man bija teikuši, ka šādos gadījumos jāpieplok pie zemes...

Bet vietējie puiši vēsā mierā turpināja nest mantas, jo zināja, ka starp šāviņiem, kamēr pārlādē artilēriju, paiet divarpus minūtes. Pēc pirmā šoka arī es sāku uzņemt laiku un iekļauties nešanai drošajā laikā, arī man iestājās izdzīvošanas autopilots. Vienam varonim savas filmas pirmajā daļā prasīju – nu, kā tas ir, kad nāve reāli ir tev līdzās? Ļoti vienkārši, viņš atbildēja, nekas no tā, kas filmās – skan skaista mūzika... Ir drausmīgs troksnis, un – tankš! Cilvēka nav. Primitīvi vienkārši. Es savukārt nāves klātbūtni sajutu kā nenormālu spēku, kas fiziski ir kaut kur līdzās un sprādziena ārprātīgajā troksnī pa kādam nopļauj. Neviens to nedzird, un tu neko nevari novērst. Tu NEKO nevari.

Un kur paliek bailes?

Kaut kur citā plānā. Man trīcēja rokas, bet iekšējā nervozuma nebija. Tā laikam ir situācijās, kad līdz mielēm saproti, ka atliek paļauties tikai uz Dievu. Bet Hersonā, nokļūstot frontes nulles līnijā – tās tālākajā malā, no kuras krievi atradās metru trīssimt attālumā, – pēc pirmajiem intensīvajiem uzlidojumiem sev ik pēc brīža jautāju – ko tu, Žak, te dari, ko tu, Žak, faking, te dari?!!! Man bija bail, es nevarēju iziet ārā. Esmu stiprs cilvēks, uz ļoti daudz ko varu saņemties, bet tobrīd nevarēju. Arī Paša, mans operators, pats būdams hersonietis, nevarēja. Bet atšķirībā no vietējiem, kuriem nebija citu iespēju, kā šīs šausmas pārciest, man tādas bija. Es vispār varēju tur nebūt! Neesmu taču nekāda debilā, kurai ka tik patēlot varoni, bet… es biju tur.

Foto: no privātā arhīva/Facebook

Kāda sajūta ir, kad uzlidojums beidzas?

Man vēl dažas dienas bija jāpaliek pilsētā, aizbraucām uz Hersonas centru. Paša to vien darīja, kā filmēja – tā viņš novērsa domas par visapkārt redzamo, bailes par savējiem. Nākamajā dienā Paša telefonā parādīja degošo kaimiņu māju, kurā bija trāpījusi raķete... Un tad man prātā kaut kas saslēdzās, teicu, ka ilgāk te nepalikšu. Braucot garām sabombardētajam Hersonas tiltam, nodomāju, ka tādu postu vēl neesmu redzējusi.

Frontes nulles līnijā, pašās karstākajās vietās, tagad ziņu reportierus ielaižot nelabprāt.

Es ar savu īpašo preses atļauju varēju tikt, kur vēlējos, tā bija kā zaļā gaisma. Bet tikai līdz plūdu laikam.

Jo pēc sižeta CNN un BBC tiešraidēm par cilvēku un dzīvnieku glābšanu plūdos Hersonā viņi pastiprināti sāka apšaudīt tieši šīs vietas, un bojā aizgāja ļoti daudz cilvēku. Tiešraides aktuālākās ziņas orkiem ir kā špikeris, kas pasaka, kur kas notiek.

Pēc tā notikuma ar īpašām žurnālistu atļaujām prātīgāk bija neplātīties.

Tiku filmējusi arī slimnīcā – intervēju ievainotos. Pēc tam attapos, tupot dušā ar visām drēbēm. Autopilotā iegāju, atgriezu ūdeni... Tik sakarīgi, drosmīgi cilvēki tur gulēja bezspēcīgi... Bet! Pat nezinot, vai vispār vēl spēs piecelties uz savām kājām, viņi visi kā viens sapņoja, ka dosies atpakaļ uz fronti. Kaut tūlīt! Naids pret orkiem šajos cilvēkos ir pieaudzis milzu apmērā. Kijivā, Ļvivā principa pēc vairs neviens nerunā krieviski, Odesā – tur vēl runā. Manu komunikāciju intervijās tas, protams, apgrūtina, bet es viņus saprotu. Ar tiem, kas zina angļu valodu, runāju angliski, kas nezina, man atbild specifiskajā ukraiņu krievu valodā. Vai arī ukraiņu. Būs man pēc tam, ko tulkot.

Kur tavus jau gatavos safilmētos materiālus var redzēt?

Manā iTV kanālā un LMT televīzijā. Pirmā daļa Nulles līnijas pilsonība ir par to, kas reāli notiek šajā līnijā, kur katrs mirklis ir līnija starp dzīvi un nāvi. Otrā daļa Priekš frontes – par to, ko parasti cilvēki, uzņēmēji, brīvprātīgie dara frontes labā. Nākamās sekos septembrī. Vēl tos var redzēt manā vietnē žaklina.lv.

Ziemā šad tad ieslēdzu tavu iTV.

Jā, tas iet visu laiku. Tikai neprasi, kā es to dabūju gatavu. Pati nezinu. Un negribu par to runāt. Varbūt arī tāpēc man to karu vajadzēja piedzīvot, kaitīgo ikdienas stresu nomainīt pret tādu, kas uzjunda un mobilizē visas iekšējās rezerves.

Tu vari palīdzēt tik, cik vari

Dzirdēts, ka daudz kas no Latvijā saziedotā pēc tam pārdots Kijivas, Ļvivas un citos tirgos...

Tā ir taisnība. Tāpēc arī visas Ukrainā uzradušās labdarības organizācijas sāka uzraudzīt un kontrolēt, ieteica sadarboties tikai ar uzticamām, godprātīgām. Tikai nevar jau zināt, vai tikpat godprātīgs būs kādā vietā nogādātās humānās palīdzības izdalītājs... Tāpēc tagad, braucot uz karā visvairāk cietušajām vietām, tiek sazvanīti konkrēti cilvēki un aizvestas konkrētas viņiem vajadzīgas lietas. Es sadarbojos ar biedrību Siļna duhom Ukraina, un toreiz uz applūdušo ciematiņu vedām skolotājai un citiem iedzīvotājiem nepieciešamāko.

Frontē, uzlidojumos, kā jau teici, nav kad baidīties, nervozēt, jo tāpat neko nevari mainīt. Citas sajūtas noteikti pārņem, redzot kara notikumos ierautus vecus cilvēkus, mazus bērnus, dzīvniekus – viņi ir visbezpalīdzīgākie. Gribas palīdzēt, bet...

Tu vari palīdzēt tik, cik vari. Ja vispār vari. Tā sajūta ir drausmīga.

Foto: no privātā arhīva/Facebook

Bija situācijas, kad raudāji?

Tu nupat mani ar šo jautājumu apstulbināji, jāpadomā... Izņemot reizes, kad ieraudzīju pamestus, nelaimīgus dzīvniekus, tad – nē. Visu laiku bija tāds mazs stresiņš, nebija laika raudāt. Ā, vienu reizi raudāju gan – kad mūsējie uzvarēja hokejā. Tobrīd biju Odesā. Asaru vērts varētu būt stāsts arī par to, kā karš saliedējis ukraiņu tautu, ukraiņus ar šeit dzīvojošajiem Ukrainai lojālajiem krieviem. Ai, es tikko pateicu "šeit", it kā jau saknes Ukrainā būtu ielaidusi. Bet es arī, par Ukrainas armiju runājot, saku mūsējā, naša.

Jā, un tad rodas jautājums – vai tiešām jānotiek kaut kam tik briesmīgam, lai vienā zemē līdzās dzīvojoši cilvēki beigtu savā starpā skaldīt matus? Būtu labi, ja katrs latvietis un katrs Latvijā dzīvojošais krievs par to padomātu, jo arī mēs esam ļoti sašķelti, katrs tikai par sevi un savu labumu vien domā. No šīs bedres netiksim laukā, kamēr nemainīsim savu domāšanu un attieksmi, vai arī... Lai Dievs nedod Ukrainas scenāriju!

Foto: no privātā arhīva/Facebook

Ukrainā kara rezultātā tas viss apmeties otrādi. Proporcionāli, ņemot vērā Ukrainā dzīvojošo ukraiņu un krievu skaitu, krievu tur ir tikpat daudz, cik Latvijā, un sadzīvoja viņi, maigi sakot, ne visai labi. Karš beidzot visus vieno, pāri visam, arī biznesam, parādās cilvēcība. Protams, vienmēr un visur ir kretīni – nodevēji, spekulanti, kas mēģinās nopelnīt arī kara laikā, kā ar to pašu humāno palīdzību. Kad Hersonā ienāca krievi, tika iznests viss Mākslas muzejs. Tikai Ļeņina portreti palika. Turklāt muzeju iznesa ukraiņu kolaboranti. Un tas ir tas sāpīgākais, ka nodod savējie. Kaimiņi, draugi. Doņeckā, Luhanskā un citās okupētajā teritorijās dzīvojošie ukraiņi par to stāsta raudādami, un man jau tikai klausoties uzmetās zosāda. Tās zvērības, kas tur notika kolaborantu dēļ, pat izrunāt nevaru. Savējo nodevība ir daudz briesmīgāka un sāpīgāka par jebkuru uzlidojumu.

 Tāpēc, dzirdot, ka kāds te kaut ar pušplēstu vārdu mēģina attaisnot krievus, manā galvā jau iedegas sarkanā gaisma – tas 99,9 procenti ir potenciālais kolaborants! Atveriet acis! Nupat dziedājāt vienā korī Mežaparka estrādē, bet vai tu zini, kas tev līdzās stāvēja? Bija, kas Ždanokas sarkano apģērbu 1.maijā un sarkanu karogu, gan bez sirpja un āmura, attaisnoja, komentāros ierakstot – tās jau tikai drēbes. Ko – tikai drēbes? Ko, vai tiešām neredzēji sirpi un āmuru? Vai krievu laikā kāds uzdrošinājās iziet no mājas, ģērbies karmīnsarkanā kleitā? Pat tādas krāsas lakatiņu noslēpa dziļi atvilktnē. Mēs zinām, kas Latvijā notika izvešanu laikā, tad arī savējie savējos nodeva, un manī nav nekādu ilūziju, ka, nedod Dievs, Latvijai nonākot Ukrainai līdzīgā situācijā, vēsture neatkārtotos. Tāpēc pavisam nopietni apsveru iespēju paņemt man piedāvāto Ukrainas pilsonību. Dubultpilsonība taču mums atļauta?

Man šķiet, krievi ar karu Ukrainā ir sasnieguši kādu kritisko punktu. Nešķirosim tagad krievus labajos un sliktajos, bet kopumā, būsim godīgi, šī nācija nav no patīkamākajām. Deviņdesmitajos, kad viņi beidzot brīvi varēja izbraukt no savas valsts, liela daļa pasaules viņus toleranti piecieta naudas dēļ – lielas naudas. Bet nu šī tolerance pamazām zūd, daudzviet pasaulē krieviem arvien uzskatāmāk liek saprast, ka viņi te nav vēlami. Arī Ukrainā, skaidri liekot saprast – vai nu kļūsti par mūsējo, vai ej. Mēs paši ar visu tiksim galā, mēs paši par sevi pastāvēsim. Šāda attieksme ir arī armijā, un tas tiešām liecina par kritiskā punkta sasniegšanu.

Savu interviju varoņiem nereti lūdzu izteikties par Zelenski, pati no savas puses uzsverot – jums ir tāāāds prezidents! Man tiešām šķiet, ka Zelenskis Ukrainai ir kā Dieva dāvana, kā zīme, ka Viņš par šo brīnišķīgo zemi, kuru tik ilgi apsēduši krievi, ir apžēlojies. Bet intervētie gandrīz visi kā viens atbildēja – jā, Zelenskis ir foršs, bet vienalga, kāds būtu prezidents, kurš mūs aicina un ved karā ar krieviem, mēs ietu! Jo situācija bija nobriedusi, ukraiņu pacietības mērs izsmelts.

Foto: no privātā arhīva/Facebook

Kretīni ir visur

Kā tu raksturotu ukraiņus?

Ja krievi ir kā vienkāršs šņabis, tad ukraiņi ir kā ar dažādām garšu niansēm bagātināti piesātināts spirts.

Dzirdēts gan arī sakām, ka ukraiņi ir diezgan nešpetni un nekaunīgi, ka Ukrainā valdījusi milzīga korupcija.

Latvijā tā nav mazāka! Tikai, lai cik klaji tas pie mums notiek, lai cik tā dēļ cieš mūsu dzīves kvalitāte, mēs turpinām dziedāt pie savas jūriņas un rīt tos krupjus. Ukraiņu temperaments neko tādu nepieļauj. Ukrainā un no turienes sekojot līdzi Latvijā notiekošajam, mana neiecietība pret Latvijas valdību vēl vairāk pieaugusi. Johaidī, Latvija, kur dzīve rit zem mierīgām debesīm, būtībā ir iegrimusi tikpat lielos sū... kā Ukraina, kur ilgi bija prokrieviska valdība un tagad vēl karš! Un kad mēs reiz beigsim cackināties ar krieviem? Ak, kā nu mēs viņiem, nabadziņiem, kaut kādas tiesības nepiešķirsim… Tad vēl visas tās n-tās partijas, kas mums te ir… Es to vienkārši vairs nevaru izturēt!

Labi, nomierinos. Atgriežamies pie ukraiņiem. Pūkaini viņi nav noteikti, pat ne tuvu, bet nezinu, vai nekaunīgi. Karš tiešām liek mainīties, pārdomāt visu. Galvenais – vērtības. Daudzi man teikuši – kad pēc uzvaras mājās atgriezīsies cilvēki, kas to izcīnījuši, valstī daudz kas radikāli mainīsies. Arī uztvere par korupciju, negodīgumu vispār. Jo tas, kam tagad cauri iet ukraiņu tauta, tiešām spēj mainīt visu.

Ticu. Tikai piebildīšu, ka to ukraiņu vidū, kas atmukuši uz Latviju, arī ir tiešām nekaunīgi cilvēki. Ne reizi vien ar tādiem nācies saskarties.

Es jau teicu – visur ir kretīni. Un lai kāds tikai mēģina pateikt, ka Latvijā gan tādu nav. Ir! Tikai pēc pāris cilvēkiem nevar spriest par tautu kopumā. Un es gribētu taisīt arī filmu par korupciju Ukrainā. Tikai pēc kara.

Braucot no Odesas uz Kijivu vai Ļvivu, ievēroju, ka autobusos, kuru galamērķis bija Vācija, Čehija, brauc tikai sievietes. Vienas pašas vai ar bērniem. Sapucējušās, frizūras sataisījušas. Viņas emigrēja. Paga, es no Latvijas esmu atbraukusi uz Ukrainu, lai tur dzīvotu, strādātu, bet šīs sievietes no savas zemes bēg prom! Bet – no kā un kāpēc?! Saprotu, Hersonā, Doņeckā, Luhanskā dzīvot ir bīstami, jau sajūta vien, ka tavā valstī notiek karš, nav forša, bet Ukraina taču ir milzīga, iekšzemē karš nenotiek, tur kūsā darbs.

Tātad, ja esat patriotes, brauciet uz turieni, strādājiet, palīdziet savi valstij pārciest karu. Un ir vēl viena ļoti interesanta lieta – Ukrainas dzimtsarakstu nodaļas tagad strādā divdesmit četras stundas, jo ir ļoti daudz šķiršanās iesniegumu. Sievietes iet prom no vīriem, lai brauktu uz Rietumiem. Piedodiet, stervas viņas ir! Arī šai tēmai gribu veltīt vienu savas filmas daļu. Un ne tikai – es te jau redzu savas filmas Prāts vai instinkts 3. un 4. sezonu!

Vēl interesanti, ka nu jau dažus mēnešus karavīrus laiž arī atvaļinājumā. No vienas puses, atgriezušies mājās Kijivā vai Odesā, viņi ir škrobīgi – darbojas restorāni, klubi, tātad, kamēr viņi karo, citi izklaidējas. No otras puses, par to priecājas, jo tā ir iespēja kaut drusku atbrīvoties no frontē valdošā saspringuma. Protams, šāda situācija ir diezgan duāla. Tikai tā bijis visos karos, aizmugurē dzīve turpinājusies. Bet orki jau nu dikti gribētu, lai vispār nekas nenotiek.

Foto: no privātā arhīva/Facebook

Tur, Ukrainā, kad dziedās, tad dziedās!

Sadzīviskā ziņā Ukrainā nekā netrūka?

Tur visa ir gana un viss notiek. Veikali, kafejnīcas strādā, nopirkt var visu nepieciešamo. Kad ir gaisa trauksme, tos aiztaisa, kad tā beidzas, atver. Un valstī, kurā norisinās karš, kur grūti preces atgādāt, pievest, importēto produktu cenas ir uz pusi mazākas nekā Latvijā. Tad kas tas ir?

Ukrainas pilsētās ver vaļā jaunas privātas kafejnīcas, veikaliņus, jo, neraugoties uz korupciju, šmaukšanos ar nodokļiem, tie valstij dod pienesumu, tāpēc valsts mazos uzņēmējus atbalsta. Toties pie mums nekā maza vairs nav, tas, pateicoties valsts uzliktajiem nesamērīgajiem nodokļiem, ir iznīcināts. Lai zeļ Maxima, lai zeļ Lidl – kam mums savējos mazos uzņēmējus atbalstīt? Kaut kāds vājprāts! Jā, vājš prāts mūsu valstī valda.

Ikdienā baudīji ukraiņu virtuvi? Rīga arī tagad pilna ar ēstuvēm, kurās piedāvā ukraiņu ēdienus. Garšīgi.

Jā, un paldies – plus astoņi kilogrami! (Smejas.) Tas ukraiņu vareņiku un netālu no manas dzīvesvietas Odesā esošā gruzīnu restorāna hačapuri nopelns. Tad vēl mājas kārtības pieskatītāja man pienesa slaveno ukraiņu speķi, dažādas gaļiņas. Pavasarī nodomāju sēsties uz diētas, bet kas tev deva – viņa atkal man kaut ko garšīgu atnes. Ukraiņi ir ļoti viesmīlīgi.

Latvijas sniegto palīdzību Ukrainai tur novērtē?

Ļoti. Viņi ir bezgala pateicīgi Latvijai, Baltijai. Atlika tikai pateikt, ka esmu no Latvijas, kad uzreiz sekoja – paldies, jūs mums esat tik daudz laba darījuši! Vienīgais, ko varēju piebilst, – mēs jau arī esam vienīgie, kas jūs saprot līdz pamatiem. Polija līdz saprašanai ir ļoti tuvu, bet Rietumiem nekad nesaprast, ko nozīmē dzīvot zem krieviem.

Mājās atbrauci dienu pirms Dziesmu un deju svētku noslēguma. Pieplaki televizoram?

Tādā finansiālajā situācijā, kādā šobrīd ir Latvija, tik vērienīgus svētkus rīkot nevar atļauties, bet – mēs atļaujamies. Mēs nevaram atļauties brīvdienas, bet – nākamā diena pēc noslēguma koncerta ir brīvdiena. Tas viss ir lieliski, arī es pie televizora kādu asaru no aizkustinājuma norausu, bet... Vai tikai šādi svētki mūs atkal neiemidzina? Vai tikai tas vēriens nebūs emocionālais aizsegs atkal kādām mūsu nespējnieku valdības varas shēmām? Izņemot Dziesmu svētkus, hokeju un vēl pāris lietu, Latvijā diemžēl viss nav labi. Fakti runā paši par sevi.

Foto: no privātā arhīva/Facebook

Kā man šī situācija ir apnikusi! Tāpēc laikam atkal braukšu uz Ukrainu un tuvākajā laikā neatgriezīšos. Visi te dzied, ar visu samierinās, apdzied akmeņus un svētī visādus karogus, bet ne jūtamus labklājības vai valsts izaugsmes sasniegumus. Tāpēc es šajā korī negribu iekļauties. Tur, Ukrainā, kad dziedās, tad dziedās! Un es gribu tur sagaidīt uzvaru – tas ir mans sapnis. Tikai, kā jau minēju, plānot kara laikā nevar, tāpēc vispirms ķeršos pie filmas otrās daļas pabeigšanas, un tad jau redzēs, kur man atkal būs jāsaka – slava Ukrainai! Un – lai dzīvo brīvā Latvija.

Citi šobrīd lasa

Vai elektroauto tiešām ir tik videi draudzīgi, kā tos slavē? 8
"Rīgas meži" parāda, kādus savvaļas zvērus "noķērušas" to novērošanas kameras. FOTO
7. klases skolniece Aleksa tik briesmīgi notievēja, ka svēra tikai 39 kg un nevarēja pastaigāt